foto: absoluteskating.com

Zagrebā Havjērs Fernandess (Javier Fernandez) rakstīja vēsturi, kļūstot par pirmo spāni, kurš ieguvis medaļu Eiropas čempionātā daiļslidošanā – un šī medaļa ir zelta.Viņš parādīja lielisku īso un izvēles programmu un kopā saņēma ļoti augstu punktu summu. Tomēr savu uzvaru viņš pieņēma ar pieticību un saka, ka turpinās smagi strādāt. Havjērs sniedz interviju AbsoluteSkating pēc paraugdemonstrējumu treniņa.

Kā svinēji un kā jūties tagad, kad esi kļuvis par Eiropas čempionu?

Havjērs: Jūtos labi – nosvinēju pēc izvēles programmas. Mani vecāki bija šeit – Zagrebā – un mēs visi bijām kā Spānijas komanda – mums gāja jautri. Bet es nejūtos kā čempions – man šķiet, ka vienas sacensības nepadara tevi par kaut ko īpašu. Es vienkārši turpināšu strādāt. Protams, esmu ļoti, ļoti laimīgs, jo slidoju labi un uzvarēju sacensībās, bet priekš manis tas neko nemaina. Man jāturpina smagi strādāt un labi sacensties, lai es būtu viens no labākajiem slidotājiem.

Tu biji nopietns pretendents uz medaļām? Vai juti spiedienu pirms šī čempionāta?

Havjērs: Katrās sacensībās jūti spiedienu, bet es neatbraucu, juzdams lielu spiedienu. Pagājušogad es izjutu lielu spiedienu pirms Eiropas čempionāta un viss, kas notika, bija šī spiediena rezultāts [Havjērs kopvērtējumā palika sestais, esot ceturtais pēc īsās programmas un izvēles programmā ierindojoties tikai 7.vietā]. Esmu iemācījies neuztraukties. Mans mērķis bija būt pirmajā pieciniekā, bet kurā vietā tieši – par to nesatraucos. Gribēju būt apmierināts ar sevi, slidot labu programmu un cīnīties. Tas ir svarīgi, nevis tas, vai esmu pirmais, otrais vai trešais. Protams, ja esmu pirmais – tas ir daudz labāk, bet nebūšu dusmīgs, ja neesmu pirmais. Gribu būt apmierināts ar sevi [savu slidojumu].

Sakarā ar sliktajiem laikapstākļiem, bija daudz problēmu Zagrebas lidostā. Tavas slidas ieradās tikai dienu pirms sacensību sākuma un tu zaudēji treniņu laiku. Kā tu tiki galā ar šo situāciju?

Havjērs: Tādas lietas gadās. Reizēm bagāža pazūd. Mums paveicās, ka slidas tomēr atceļoja laikā – vairāk nav man par to nekas sakāms. Laikapstākļi bija briesmīgi un Eiropas lidostās bija nekārtības. Es it kā sapratu, kas notika. Bija tikai nedaudz baisi, jo nezināju, kad manas slidas būs klāt un kad tās beidzot bija klāt, biju zaudējis visus treniņus sacensību hallē. Slidoju tur pirmoreiz, kad slidoju savu īso programmu – pirms tam pat ledum nebiju pieskāries. Bet es tiku galā un tas bija lieliski.

Kā tu atradi savas slidas beigās?

Havjērs: Tas bija liels bardaks, bet daudzi cilvēki man palīdzēja, daudzi sniedza man atbalstu. Cilvēks no ISU (Starptautiskā slidošanas apvienības) devās uz bagāžas telpu lidostā un centās atrast manu somu un viņš to patiešām atrada!

Tu biji otrais pēc īsās programmas, bet tikai nedaudz atpaliki no Florāna Amodio (Florent Amodio). Vai tu domāji, ka varēsi uzvarēt vai arī izvairījies no šādām domām?

Havjērs: Es tiešām īpaši par to nedomāju. Mana izvēles programma ir mazliet spēcīgāka par manu īso programmu, tā ka tajā mirklī es domāju: es varu uzvarēt, ja noslidošu perfektu programmu, bet tu jau nekad nezini, ko citi slidotāji var paveikt. Pēc izvēles programmas es zināju, ka esmu noslidojis brīnišķigu programmu, tāpēc es varētu uzvarēt, bet nevarēju būt par to drošs, jo Mihals Brezina (Michal Březina) un Florāns slidoja pēc manis. Tāpēc biju priecīgs vienkārši par to, ka esmu noslidojis labu programmu, bet tiešām nezināju, vai uzvarēšu vai nē.

Tu izleci divus četrapgriezienu salkovus un četrapgriezienu tulupu savā izvēles programmā. Iekļaut trīs četru apgriezienu lēcienus vienā programmā prasa daudz drosmes.

Havjērs: Tas prasa daudz darba gan treniņos, gan sacensībās. Es domāju, ka trīs četru apgriezienu lēcieni ir ļoti grūts pārbaudījums slidotājam; tas ir ļoti liels mentālais spiediens. Slidotājiem nepatīk krist, mēs negribam krist. Un kad tev ir trīs četru apgriezienu lēcieni, savā prātā tu domā: „Ak, Dievs, ak, Dievs, tik daudz sarežģītu lēcienu, es nezinu, kas notiks!” Es tiešām izbaudu to, ar ko nodarbojos, man patīk manas programmas. Mēs domājām par trim četru apgriezienu lēcieniem jau ilgu laiku atpakaļ un kad sākām pie tiem strādāt, bijām ļoti apmierināti, jo es spēju izpildīt tos treniņos un arī sacensībās.

Kurš tev padodas grūtāk – salkovs vai tulups?

Havjērs: Kā kuru dienu. Viņi abi ir normāli, man ar viņiem nav problēmu, bet dažas dienas es pamostos un kaut kāda iemesla dēļ es nevaru izlekt četru apgriezienu salkovu vai tulupu. Tā ka tas ir nenoteikti.

Vai trenē arī kādu citu četru apgriezienu lēcienu?

Havjērs: Es tiešām īpaši netrenēju citus lēcienus. Treniņā esmu lēcis četru apgriezienu ritbergeru. Es reizēm to mēģinu, bet nedaru to regulāri.

Tavi rītu treniņi Zagrebā pirms īsās programmas un arī pirms izvēles programmas nebija īpaši labi. Vai tas tevi kādā veidā ietekmē, ja tev ir slikts treniņš sacensību laikā?

Havjērs: Nē. Reizēm jo labāks tev treniņš, jo sliktāk tu noslido sacensībās, un atkal reizēm treniņi slikti, bet sacensībās noslido labi. Bet nav arī te jāmeklē kaut kādas kopsakarības. Ir bijušas sacensības, kad labi slidoju treniņā un iesildīšanās laikā, bet pēc tam pieļauju kļūdas programmā. Tā ka treniņš vēl ne par ko neliecina. Vismaz ne attiecībā uz mani.

Pagājušosezon tu biji savā labākajā formā sezonas sākumā – Grand Prix posmu laikā, bet Eiropas un Pasaules čempionāti neizvērtās tik labi. Kas šajā sakarā ir mainījies, jo šajā sezonā tu spēj saglabāt savu labāko formu uz lielajām sacensībām?

Havjērs: Pagājušogad es padevos lielajām spiedienam. Es gaidīju vairāk un domāju, ka tā bija mana problēma. Visi par mani runāja: „Viņš būs Eiropas čempions, viņš ir vislabākais, bla-bla-bla.” Tas rada pārāk lielu spiedienu vienam cilvēkam. Nebiju pieradis trenēties šādā līmenī. Tas bija mans pirmais gads, esot tik augstā rangā; ar daudz ko bija jātiek galā. Tāpēc šogad centāmies to visu uztvert mierīgāk. Es devos nelielās brīvdienās pēc Grand Prix fināla - devos uz Spāniju. Patiesībās tās nebija īsti brīvdienas, tomēr biju ar savu ģimeni un arī atlicināju laiku atpūtai. Šogad neizjūtu stresu tik ļoti, jūtos daudz labāk.

Kura ideja tā bija, ka īsajā programmā jāizmato Zorro tēma un izvēles programmā Čārlijs Čaplins?

Havjērs: Zorro ierosināja mans horeogrāfs. Viņš bija pārliecināts, ka Zorro tēma man piestāvēs. Savukārt Čārlija Čaplina programmu vienmēr pats gribēju, tā ka tā bija mana ideja.

Kādi ir tavi plāni attiecībā uz Pasaules čempionātu?

Havjērs: Turpināt trenēties un tā kārtīgi, tas arī viss, ko darīšu. Centīšos parādīt savu labāko sniegumu.

Tu biji vienīgais Eiropas pārstāvi vīriešu vienslidojumos Grand Prix finālā. Vai tas nozīmē, ka esi vienīgais eiropietis, kas var sacensties ar Japānas, Kanādas un ASV pārstāvjiem?

Havjērs: Eiropā ir daudzi slidotāji, kuri ir pietiekami augsta līmeņa, lai slidotu Grand Prix finālā. Bet ne visiem ir laba diena, kad tas ir nozīmīgi. Un ja tev ir slikts rezultāts vienās sacensībās, tu netiec uz Grand Prix finalu! Ir grūti tur nokļūt; abi Grand Prix posmi ir grūtas sacensības, kurās visi sportisti ir augsta līmeņa. Es slidoju diezgan labi savos Grand Prix posmos, nu viens bija labāks [1.vieta Kanādas posmā] un otrs ne tik ļoti [4.vieta NHK trofejā], bet ar to pietika, lai kvalificetos finalam. Varbūt nakamgad viss būs citādāk.

Nākamā sezona ir olimpiskā. Vai tu jau tagad par to piedomā?

Havjērs: Es vienmēr koncentrējos un nākamajām tuvākajām sacensībām. Tagad, piemēra, es domāju tikai par Pasaules čempionātu Kanāda. Tas ir vienīgais, kas man prātā. Kad tas paies, tad varēsim sākt runāt par olimpisko sezonu.

Zagrebā plīvoja ļoti daudz Spānijas karogu. Vai daiļslidošana Spānijā nu ir populārāka, pateicoties tev?

Havjērs: Jā, tā kļūst mazliet populārāka. Tā nav slavena, bet ir daudz cilveku, kuri seko līdzi daiļslidošanai un atbalsta slidotājus. Daudzi no tiem brauc uz sacensībām un mūs atbalsta. Pēdejo trīs, četru gadu laikā redzu, kā daiļslidošana Spānijā ir uzlabojusies un cilvēki ir kļuvuši vairāk ieinteresēti šajā sportā. Un ir ļoti daudz cilveku no visas pasaules, kuri ved Spānijas karogus uz sacensībām. Tas mums dod daudz enerģijas, prieku un spēku turpināt strādāt, jo zinām, ka cilvēki brauc atbalstīt un skatīties mūs.

Spānija nav tradicionāla slidošanas zeme. Vai jebkad juti, ka gūt panākumus tev ir grūtāk, nekā tiem slidotājiem, kuri nāk no valstīm, kurās daiļslidošanai ir senākas tradīcijas?

Havjērs: Viena no problēmām Spānijā ir tāda, ka mums nav daudz ledus halles, kas uzreiz nozīmē, ka ir daudz grūtāk sagatavot starptautiska līmeņa daiļslidotājus. Bet esmu diezgan drošs, ka mums tas izdosies. Mēs cenšamies šo sporta veidu padarīt slavenu Spānijā. Ir grūti, jo ir daudz citu sporta veidu. Interese par futbolu, tenisu un handbolu ir milzīga. Mēs cenšamies darīt visu, ko spējams, un Spānijas mēdiji mums palīdz. Ticu, ka padarīsim so sporta veidu daudz slavenāku, nekā tas ir tagad.

Varbūt kādu dienu Eiropas čempionāts notiks Spānijā?

Havjērs: Mēs cenšamies iegūt tiesības rīkot Eiropas vai Pasaules čempionātu jau ilgu laiku – četrus vai piecus gadus. Mēs iesniedzām visus papīrus, pilnīgi visu, bet viņi nekad mūs neizvēlējās.

Bet Spanijai tagad ir Eiropas čempions – tas varētu uzlabot izredzes!

Havjērs: Nezinu. Mēs cenšamies. Bet ir tik daudz valstu, kurām vispār nav nekādu izredžu. Spanijā notika Junioru Grand Prix posms vienreiz, bet tas bija jau dažus gadus atpakaļ.

Florāns preses konferencē runāja par to, cik daudz viņam bija jāziedo daiļslidošanai – jāpamet ģimene un draugi un jādodas dzīvot ārzemēs. Tu arī darīji to pašu – pameti Spāniju, kad tev bija 17.

Havjērs: Ir grūti doties tālu prom no savas ģimenes, draugiem, savas valsts. Bet es apzinos, ka gribu slidot un strādāt smagi un tas man dod daudz enerģijas. Mani vecāki stādā un cenšas man palīdzēt manā slidotāja karjerā. Un es ceļoju atpakaļ uz Spāniju. Nav jau tā, ka neatgriezīšos atpakaļ. Reizēm paliek skumji, ka neesmu ar savu ģimeni un draugiem, bet tieku ar to galā diezgan labi. Ja saskumstu, tad atgādinu sev, ka esmu te daiļslidošanas dēļ, lai būtu tik labs slidotājs, cik labs vien varu būt.

Pirms diviem gadiem tu nomainījis trenerus un kopš tā laika tu trenējies pie Braiena Orsera (Brian Orser) Toronto, Kanādā. Kā uzlabojies tavs sniegums, kopš sāki ar viņu strādāt?

Havjērs: Braiens ir lielisks treneris. Viņam tiesām rūp viņa slidotaji; viņš cenšas tiem palīdzēt it visā. Viņš man ļoti palīdzējies ar slidošanas pamatiem, horeogrāfiju, ekspresiju. Esmu tiesām ļoti mainījies, kopš trenējos pie Nikolaja (Nikolai Morozov) un man tas patīk. Jūtu, ka progreseju, viss ir labi. Un Braiens ir man līdzīgs – kā personība, tā ka viss attīstās ļoti labi.

 Avots: http://www.absoluteskating.com/index.php?cat=interviews&id=2013fernandez