Divdesmit septiņu gadu vecumā Raiens Bredlijs (Ryan Bradley) uzvarēja savu pirmo ASV nacionālo čempionātu savā vienpadsmitajā piedalīšanās reizē. Tagad viņš ar ASV komandu gatavojas doties uz Pasaules Čempionātu Maskavā un mērķē tur tikt pie medaļas.

Intervētājs: Pastāsti par plusiem un mīnusiem sakarā par Pasaules Čempionāta pārcelšanu. Vai tas jebkādā veidā tev ir palīdzējis?

 

Raiens: Es sāku trenēties novembrī, tāpēc šī tāpat man ir īsa sezona par spīti vēl piecām nedēļām klāt, sakarā ar PČ pārcelšanu. Es pavisam noteikti jūtos svaigs. Es nejūtos "izdedzis". Daži citi slidotāji - es redzu, ka viņi ir un es saprotu, kāpēc tā, bet šis noteikti ir faktors, kas var spēlēt man par labu.

 

Intervētājs: Vai aizkavēšanās ir ļāvusi nostiprināties tavā apziņā faktam, ka tu esi ASV čempions?

 

Raiens: Tas joprojām liekas kaut kas nereāls. Mana mamma izveidoja man kladi ar fotogrāfijām un rakstiem no preses un tā ir manā istabā. Reizēm es to šķirstu un reakcija ir - ak mans Dievs - es joprojām nespēju tam noticēt. Ir labi, ka man ir dots mazliet vairāk laika, lai atslābinātos un atpūstos no pilnas intensitātes treniņiem. Ir vieglāk strādāt un pakāpties soli atpakaļ, un aptvert visu, kas noticis tik īsā laikā.

 

Intervētājs: Kā tu jūties fiziski? Vai ir kādi savainojumi?

 

Raiens: Šis viss gads man ir ieklausīšanās savā ķermenī. Es sapratu, ka mazāka slodze patiešām palīdz. Reiz es lēcu simtiem četrapgriezienu lēcienu nedēļas laikā. Tas ir absurds. Es mēdzu izlēkt piecus no pieciem, bet tā vietā, lai teiktu, ka piecie no pieciem tas ir lielisks rezultāts, es dotos uz desmit no desmit un neizlēktu vienu un tad nolemtu - lai iet četrpadsmit no piecpadsmit. Un tā cipari tik augtu un augtu un man visas malas jau sāpētu un es klibotu nost no ledus. Ņemot vērā manu vecumu, man protams jau ir nosliece uz savainojumiem jebkurā gadījumā, tāpēc negribu tos izaicināt vēl vairāk. Es gribu paildzināt savu karjeru, cik ilgi vien spēju.

 

Intervētājs: Vai tevi joprojām pārsvarā trenē tava māsa?

 

Raiens: Es strādāju ar māsu tagad vairāk, nekā es to darīju pirms ASV nacionālā čempionāta. Pirms tam es vairāk trenējos individuāli. Tagad man ir vairāk stundu ar māsu, ar Tomu (Tom Zakrajsek - Raiena treneris - tulkotājas piezīme). Cenšos visu labāk organizēt - visus sīkumus, spēka līmeņus - viss tas, ko ignorējot es tiku cauri nacionālajam čempionātam, bet priekš PČ tas viss ir jānoslīpē.

 

Intervētājs: Kā ir trenēties kopā ar Patriku Čanu (Patrick Chan)?

 

Raiens: Ir satriecoši trenēties ar viņu. Uz šo sezonu es nolēmu - ai - lēkšu vienu četrapgriezienu, varbūt divus akseļus. Centos visu vienkāršot, tad es skatos - Patriks sāk lēkāt četrapgriezienu lēcienus un es uzreiz - labi - es ar lēkšu divus četrapgriezienu lēcienus. Trenēšanās ar viņu noteikti ir likusi man kļūt par labāku slidotāju.

 

Intervētājs: Uz kādu vietu PČ tu mērķē?

 

Raiens: Es noteikti mērķēju uz medaļu. Es zinu, ka tur būs daudz lielisku puišu. Bet es arī saprotu, ka apstākļu sakritības dēļ viņu sezona ir ievilkusies garumā. Esmu diezgan drošs, ka man ir ieplānota vissarežģītākā programma - ar diviem trīsapgriezienu akseļiem un diviem četrapgriezienu lēcieniem. (te vēl var pastrīdēties - tulkotājas piezīme). Mērķējot uz augstākajām tehniskajām atzīmēm, tu esi svarīgs konkurents. Es jūtos pārliecināts par sevi. Es varu izpildīt programmas ļoti tīri un esmu tik noraizējies par to, kad beidzot būšu tur un tas viss būs jāpaveic. Es gribu atvest mājās kādu "metāla izstrādājumu".

 

Intervētājs: Vai esi vairāk satraucies par došanos uz PČ, kā biji pirms ASV nacionālā čempionāta?

 

Raiens: Nē, neesmu īpaši nervozs. Slidoju labāk, kā jebkad. Šogad zinot, ka viss ir manās rokās - atšķirība no pagājušā gada, kad jutos tā - ak, Dievs, cerams, es tikšu tam visam cauri - šogad ir tas viss ir tīrais nieks. Galvenais ir izdarīt visu, cik labi vien protu, un parādīt labu šovu.

 

Intervētājs: Tu nekad neesi bijis uz sacensībām Krievijā? Vai ir kaut kas, ko gribi redzēt Krievijā ārpus ledus?

 

Raiens: Esmu diezgan stresains sportists. Es reti pametu viesnīcu sacensību laikā. Es droši vien došos ārā un būšu tūrists pēc tam, kad būšu beidzis dalību sacensībās. Sacensību laikā man eksistē tikai ledus, viesnīca un tikšana no viena pie otra un atpakaļ. Svarīgi ir mani rituāli, lai es justos pārliecināts par saviem spēkiem.

 

Intervētājs: Ko īsti tu doma ar apzīmējumu "stresains sportists"?

 

Raiens: Mirklī, kad nokāpšu no lidmašīnas, jutīšu nelabumu līdz pat brīdim, kad noslidošu, cik labi vien varu (treniņā), bet ja nenoslidošu, tad vēl ilgi jutīšos slikti. Slidošanas daļa ir lieliska, sliktākais ir gaidīšana, cenšanās gulēt, cenšanās atpūsties, relaksēties, kad ir tik daudz domu galvā. Tas ir ļoti satraucoši. Es nekļūstu negatīvs, nesākas panika. Es vienkārši pats nodrošinu sev stresu uzliekto sev par pienākumu izdarīt visu, cik labi vien spēju.

 

Intervētājs: Nacionālajā čempionātā šķiet tu tiki ar visu šo galā? Ko tu no šīs pieredzes iemācījies?

 

Raiens: Svarīgākās lietas es iemācījos mājās. Pagājušogad es biju tik kategorisks par visu. Es gāju gulēt pats vēlākais deviņos. Mana dzīve bija orientēta uz Olimpiādi un pierādījās, ka tas neko labu nedeva. Šogad es gribēju būt laimīgs. Jā, es varbūt slidoju ļoti labi iepriekšējā sezonā, bet es jutos nožēlojami. Šogad es izjūtu prieku. Es rūpējos par savu mentālo labsajūtu. Ja jūtos laimīgs, arī slidoju labi, tā tas bijis jau no bērnības. Un tā ir svarīgākā lieta, ko apguvu nacionālajā čempionātā, un to es izmantoju, trenējoties PČ Maskavā.

 

Avots: http://www.universalsports.com/news/article/newsid=528344.html