Jau pierasts, ka sacensību laikā treneris Nikolajs Morozovs (Nikolai Morozov) parādās pie bortiņa daudz biežāk, nekā citi viņa kolēģi. Pasaules Čempionāts Maskavā nebūs izņēmums; Nikolajs Morozovs trenē 2007.gada Pasaules čempioni Miki Ando, ši gada Eiropas čempionu Florānu Amodio (Florent Amodio), Spānijas čempionu Havjēru Fernandesu (Javier Fernandez), vēl arī itāļu deju pāri Annu Kapelīni (Anna Cappelini) un Luku Lanote (Luca Lanotte). Vēl jāpiemin arī gruzīniete Jeļene Gadevanišvili (Elene Gadevanishvili) un igauniete Jeļena Gļebova (Elena Glebova) – Nikolajs pietiekami daudz strādājis ar viņām šosezon. Tāpat Morozovs sastādījis horeogrāfiju Krievijas čempioniem sporta pāros Tatjanai Volosozharai (Tatiana Volosozhar) un Maksimam Traņkovam (Maxim Trankov). Uz Novogorsku Morozovs kopā ar saviem daiļslidotājiem atbraucis agrāk, kā citi, lai slidotāji jau var aklimatizēties un pierast pirms PČ. Un te mēs arī satikāmies. Nikolajs, kā parasti, bija uz ledus, rādīja visādus soļus slidotajiem, bet no trenera soliņa uz to visu noraudzījās Krievijas daiļslidošanas patriarhs Viktors Kudravcevs (Виктор Кудрявцев). Slavenā trenera acīs bija tik daudz apbrīnas, ka neizturēju un apsēdos blakus.

 

 "Unikāli,” skaļi pateica Kudravcevs. "Tas ir vienkārši unikāli, ko Koļa dara uz ledus. Viņa šķautnes bija lieliskas arī agrāk – vēl tad, kad viņš pats slidoja vienslidojumos. Rezultātus nesasniedza, manuprāt, tikai tāpēc, ka jaunībā bija ļoti neorganizēts, haotisks. Bet māca citus satriecoši. Viņš pats man stāstīja, ka tajos dažos gados, kad dzīvoja Ņujorkā, Nikolajs gāja uz nodarbībām gandrīz visās deju skolās, kuras Manhetenā bija. Iepazinās ar ļoti daudziem cilvēkiem tajā vidē. Bet galvenais – viņam ir izdevies visu jauno, neparasto un neraksturīgo klasiskajai daiļslidošanai pārnest uz ledus.”

 

Intervētāja: Kas tad īsti ir tas, ko Morozovs māk, bet citi treneri nemāk?

 

Kudravcevs: Pirmkārt, jārunā par stilu. Morozovam tas ir ļoti moderns. Visi Morozova skolnieki izdevīgi atšķiras, izceļas uz pārējo fona ar daiļslidošanas tehniku, kā arī ar biomehānisku kustību izskaitļojumu. Tas palīdz saglabāt uz ledus ļoti lielu ātrumu, pat izpildot ļoti sarežģītus soļus un soļu celiņus. Skatītāji parasti neaizdomājas, pateicoties kam viens sportists ir ļoti ātrs un cits nē. Tas viss ir tehnika. Kāju darbs, ceļu darbs, potīšu darbs, kājas pacēlums attiecība pret ledu, spēka intensitāte… Pēc tiem vingrinājumiem, ko Nikolajs liek izpildīt savien audzēkņiem, es redzu, ka viņš noslīpē tieši šos tehnikas sīkumus un nevis vienkārši trenē sportista prasmi slidot uz vienas vai otras šķautnes. Vēl es teiktu, ka Morozova veidotajās programmās nav akadēmiskuma. Viņa slidotāji slido brīvi, pat atslābināti. Un tas ir daudz svarīgāk, kā varētu šķist pirmajā mirklī. Ja cilvēks dodas izpildīt lēcienu vai sarežģītu elementu saspringtā stāvoklī, kā to dara lielākā daļa daiļslidotāju, tas atņem ļoti daudz spēka. Un tā rezultātā paliek grūti noslidot programmu līdz galam, saglabājot to ātrumu un intensitāti, ar kuru uzsākta programma. Kā piemērs – pavērojiet Sergeju Voronovu (Sergei Voronov), kurš pie Morozova trenējas tikai vienu gadu un jau ir kļuvis pavisam savādāks kā agrāk. (Tulkotājas piezīme. Te jāpaskaidro, ka Voronovs sezonas pašā sākumā ieguva traumu, nepiedalījās Grand Prix posmos, Krievijas čempionātā izgāzās īsajā programmā, pēc kuras bija tikai desmitais. Izvēles programmā atguvās un kopvērtējumā ieguva ceturto vietu – tikai 0,26 punktus no pjedestāla. Krievijai Eiropā pienācās tikai divas vietas, bet PČ ir tikai viena vieta, līdz ar to Voronovs netiek uz šīm sacensībām. Liela daļa skatītāju noteikti atceras Voronovu un viņa stoiskās, bezemociju programmas. Iesaku noskatīties viņa izvēles programmu Krievijas Čempionātā, jo, lai gan stils palicis iepriekšējais, slidojums ir svaigs, īpaši otrā programmas daļa. http://www.youtube.com/watch?v=kWf1sqW5HIQ.)

 

Intervētāja: Bet ko Jūs domājat par plaši kritizēto Florāna Amodio izvēles programmu, ar kuru francūzis kļuva par Eiropas čempionu?

 

Kadravcevs: Man šī programma patīk sakarā ar to, ko jau iepriekš stāstīju: tajā nav pilnīgi nekā no ierastā, tradicionālā, šabloniskā. Bet ir brīnišķīgi radīts tēls. Tādām lietām šobrīd pievēršu īpašu uzmanību. Parādīt kaut ko jaunu tagad, kad noteikumi un tiesāšanas sistēma ir tāda, kāda tā tagad ir, novērsties no kopējās tendences ir neizmērojami sarežģīti. Un ne kurš katrs to spēj, starp citu. Izvilkt no sportista viņa individualitāti un attīstīt to – tas ir pats sarežģītākais, kas vien var būt trenera darbā…

 

 

Tikmēr uz ledus beidzas treniņš Voronovam un Fernandesam, bet no ģērbtuves jau iznāk Miki Ando.

 

Morozovs: Mēs varam aprunāties, kamēr Miki iesildīsies. Velāk, baidos, man nebūs laika.

 

Intervētaja: Tas papildus mēnesis, ko ieguvāt treniņiem sakarā ar PČ pārcelšanu – vai tas nācis par labu, vai gluži otrādi – kaitējis?

 

Morozovs: Maniem sportistiem tas nav nekas ārkārtīgi nozīmīgs. Viņi ir pieraduši strādāt tā, ka viņu fiziskā forma vienmēr ir līmenī un neatšķiras īpaši dažādos sezonas periodos; kad viņi uzstājas PČ vai kad ir starpsezona. Respektīvi, pat vasarā viņi ir spējīgi labi startēt.

 

Intervētāja: Jūs speciāli veidojat darba procesu tieši tā?

 

Morozovs: Jā. Vienmēr būt gatavam ir svarīgi priekš sportista pašpārliecības un arī manai pašpārliecībai, ka trenerim.

 

Intervētāja: Tātad, principā, treniņi jums ir kā specvienības kareivju sagatavošana. Pamodini naktī – ies un izdarīs?

 

Morozovs: Nu naktī modināt nevajag, bet es zinu, ka katrs mans sportists ir spējīgs trīs līdz četru dienu laikā pilnībā mobilizēties. Tapēc nesaskatīju nekādas problēmas pat tādā gadījumā, ja PČ būtu pārcelts uz augustu. Vālāk rīkot PČ gan būtu bezjēdzīgi, jo tas kājām gaisā apgrieztu visu nākamo sezonu ļoti daudziem cilvēkiem. Es domāju, ka visas tās sākotnējās sarunas par iespēju rīkot čempionātu rudenī bija tapēc, ka Japāna negribēja zaudēt rīkošanas tiesības. Respektīvi, viņi bija gatavi uz jebko. Lai gan man šāda pieeja nešķiet pareiza. Ja valstī notikusi šāda nelaime (zemestrīces un cunami nopostīja Japānu marta sākumā, zemestrīces un pēcgrūdieni turpinās vēl tagad. Sekas ir ļoti smagas, to novēršana turpināsies vēl ilgu laiku – Tulkotajas piezīme), ir jādomā par citām lietām, nevis par Pasaules Čempionātu. Jo Japāna jau nav tikai daiļslidošana.

 

Intervētāja: Jūs pirmajā zemestrīces dienā ar saviem audzēkņiem bijāt Japānā. Vai taisnība, ka Francijas un Spānijas daiļslidošanas federācijas pieprasīja savu valstu sportitiem nekavējoties doties prom no Japānas?

 

Morozovs: Nu vairāk uztraucās nevis federācijas, bet gan vecāki. Pat mana mamma ļoti pārdzīvoja. Sākumā taču neviens nezināja, kur mes esam, vai ar mums viss kārtībā. Bet pa TV rādīja tādas lietas, kādas labāk vispār neskatīties.

 

Intervētāja: Atzīstieties – bija taču bail?

 

Morozovs: Pirmās trīs dienas nebija bail. Mēs vienkārši nevarējām aptvert situācijas nopietnību, jo atradāmies Fukuokā – 900 kilometrus no zemestrīces epicentra. Bet pēc tam, kad sākās problēmas ar atomelektrostacijām, es sapratu, kā jālido prom, cik ātri vien iespējams. Daļu no savas komandas aizsūtīju prom agrāk, ar pārējiem lidojām prom pēc 24 stundām. Tas, ka PČ Japānā nenotiks arī sapratu salīdzinoši ātri, tāpēc ļāvu atslābināties saviem sportistiem un strādāt brīvā grafikā. Patiesībā priecājos, ka man atbrīvojās vesels lieks mēnesis, lai pastrādātu ar Sergeju Voronovu. Vispār priecājos, ka šosezon viņš nekur netika un mēs varējām mierīgi, bez stresa pastrādāt. Būtu viņš ticis uz Eiropu un Pasauli, iespējams dvēseles dziļumos vēl ticētu, ka viss ar viņa slidojumu ir kārtībā. Bet tā Sergejs sāka pievērst uzmanību daudzām lietām, par kurām agrāk neaizdomājās.

 

Intervētāja: Piemēram?

 

Morozovs: Reizēm grūti ieskaidrot sportistam, ka jabūt individuālam un nav jāmēģina atdarināt kāds. Lielākajai daļai krievu jauno daiļslidotaju problēma ir tāda, ka viņi cenšas kādu atdarināt. Bet to nevajag darīt – jābūt tev pašam. Svarīgi, lai cilvēks pats to saprastu. Manā grupā ir brīva atmosfēra, es ne uz vienu neizdaru spiedienu, nevienu nerāju. Ja cilvēks kaut ko nesaprot, es labāk izdomāšu, kā nostādīt viņu tādas situācijas priekšā, lai viņš saprastu, nevis simts reizes dienā kliegšu uz viņu. Bezjēdzīgi pieprasīt no kāda rezultātu, ja viņš nesaprot, priekš kam tas viņam vajadzīgs.

 

Intervētāja: Pagājušajā vasarā jūs pārvācāties dzīvot uz Krieviju, bet šovasar atkal vedad visu savu grupu trenēties ASV uz abiem vasaras treniņu mēnešiem. Kāpēc?

 

Morozovs: Vasarā ir jaunu programmu sastādīšanas periods un esmu pieradis tad skraidīt apkārt pa visurieni, klausīties mūziku, satikties ar cilvēkiem, nodarboties ar vēl citām lietām. Hakensakē (Ņūdžersija, ASV), kur mēs regulāri trenējamies, kad uzturamies ASV, ir ļoti mierīgi, viss tuvu, līdz Ņujorkas centram no turienes nav tālu. Bet Maskavā katreiz izbrauciens no Novogorskas uz Maskavu ir nenormāla laika zaudēšana un stress. Stradāt tādā režīmā nav iespējams. Un priekš kam radīt sev liekas problēmas?

 

Intervētaja Jeļēna Vaicehovskaja (Елена ВАЙЦЕХОВСКАЯ)

 Avots: http://www.sport-express.ru/newspaper/2011-04-20/7_2/